Rokija stāsts:
No fotosesijas līdz
mīļākajam krekliņam
Vau, vau! Sveiki, mani sauc Rokijs! Esmu tas visforšākais zeltainais retrīvers visā pasaulē, un man ir ko jums pastāstīt!
Ziniet, mana saimniece Ilze jau ilgi skatījās uz mani tā savādi. “Rokij, cik tu esi fotogēnisks,” viņa teica. Es, protams, nezinu, ko tas nozīmē, bet māju ar asti, jo izklausās pēc komplimenta!
Vienā jaukā dienā Ilze mani aizvedīja uz dīvainu vietu. Tur bija spožas gaismas un svešs cilvēks ar melnu kastīti. “Apsēdies, Rokij! Pagaidi, Rokij! Smaidīt, Rokij!” Es, protams, klausīju, jo pēc tam solīja kauliņu! Smaidīju tik plati, ka gandrīz apēdu savu mēli – VAU, cik es biju labs!
Pēc dažām dienām Ilze tik ļoti gavilēja, skatoties datorā. “Rokij, nāc šurp, skaties, cik tu esi skaists!” Es paskrēju, bet ekrānā redzēju tikai sevi. Kāpēc viņa tik priecīga? Es taču esmu skaists katru dienu!
Bet tad notika brīnums! Mana bilde parādījās uz auduma! Ilze to uzvilka un staigāja apkārt, rādot visiem. “Skatieties, skatieties, šis ir mans Rokijs!” Un visi skatījās uz mani, nevis uz reālo mani, bet uz krekla-mani! Cik dīvaini!
Tagad Ilze valkā šo kreklu gandrīz katru dienu. Viņa saka: “Tas ir vairāk nekā apģērbs – tas ir sirds siltums, ko var paņemt līdzi visur!”
Es gan nesaprotu, kāpēc viņai vajag kreklu ar manu bildi, ja var paņemt līdzi īsto mani? Es taču esmu daudz mīļāks, pūkaināks un varu dot ķepu! Bet cilvēki ir dīvaini – viņi tā priecājas par bildēm.
Varbūt man arī vajag kreklu ar Ilzes bildi? Vau, vau! Kas gan to šūs suņa izmērā? Pagaidām turpināšu vienkārši būt pats skaistākais un pozēšu vēl vairāk – varbūt nākamreiz dabūšu ne tikai kauliņu, bet veselu steiku!
❤ Jūsu Rokijs (kurš labprāt piekristu vēl vienai fotosesijai, ja būs kārtīgs našķis.
