Pūkas stāsts:
Mazais modelis ar lielo šarmu
Ķiķiķī! Es esmu Pūka! Es esmu maza, bet mana saimniece Elīna saka, ka esmu “ļoti fotogēniska” – lai nu kas tas būtu! Es zinu tikai to, ka kad es skatos ar savām lielām acīm un nedaudz sagriežu galviņu, cilvēki dod man visu, ko vēlos. Tā ir mana superspēja!
Kādā dienā mani ielika mašīnā un aizveda uz vietu, kur bija DAUDZ svešu smaku. Tur bija citi suņu, kaķu un pat (es domāju?) truša aromāti! Gribēju izpētīt visas šīs aizraujošās smakas, bet Elīna teica, ka jābūt “mierīgai, jāizskatās mīlīgai”. Nopietni? Tas taču ir mans ikdienas darbs! Es vienkārši skatījos uz saimnieci ar savām lielākajām, spožākajām acīm un domāju par gardumiem. Es pamēģināju arī dažādas pozas – ar noliektu galvu (tas vienmēr darbojas, kad esmu apēdusi Elīnas čības), ar platu smaidu (izrādās, ka suņiem tas izskatās mazliet biedējoši), un ar manu īpašo triku – iemidzināju vienu ķepiņu zem zoda. Tas nostrādāja!
Īsti nezinu, kāpēc visi tik ļoti sajūsminājās, bet pēc tam saņēmu DIVUS kauliņus, tāpēc acīmredzot darīju kaut ko pareizi! Kas man patīk – ka par pozēšanu maksā labāk nekā par sēdēšanu un ķepiņas došanu kopā! Tagad mana seja ir uz kaut kāda mīksta kvadrāta, uz kura Elīna liek galvu. Sākumā es biju nedaudz apjukusi – vai tas nozīmē, ka viņa mani mīl vai ka viņa vēlas manu galvu zem savas? Cilvēki ir tik sarežģīti!
Es esmu nedaudz greizsirdīga – jo viņa tagad guļ gan ar īsto Pūku, gan ar spilvena-Pūku. Reizēm es slepus mēģinu sakost to spilvenu (tas taču sacenšas ar mani par uzmanību!), bet tad Elīna izskatās tik bēdīga, ka es jūtos slikti. Bet tā kā īstā Pūka joprojām saņem vairāk glāstu, man viss ir kārtībā! Un man patīk, ka tagad, kad Elīna ir projām, es varu piegulties pie spilvena un iztēloties, ka viņa ir šeit. Tā ir mana mazā noslēpumainā draudzība ar manu auduma dvīni!
Mīļi pūkā,
Pūka (mazākais suns ar lielāko personību)
