Amēlijas stāsts:
Elegance, kas paliek
mūžīga
Eleganti nopūšas… Es esmu Amēlija, un es jūs visus redzu. Jā, arī jūs tur tālumā. Man nepasprūk garām nekas. Es esmu smalka lēdija ar izsmalcinātu gaumi, un es sagaidu zināmu cieņas līmeni. Kad cilvēki satiek mani pirmo reizi, viņi bieži saka: “Vai viņa vienmēr izskatās tik… augstprātīga?” Bet tā nav augstprātība, dārgie draugi, tā ir KLASE. Starpība ir milzīga, bet ne katrs spēj to novērtēt.
Mana saimniece Linda aizveda mani uz ļoti dīvainu vietu, kur man lika pozēt. Pozēt? Es taču pozēju jau kopš dzimšanas! Katrs mans solis ir rūpīgi pārdomāta elegances demonstrācija. Es atceros, ka pat mammai teicu (nu, ar acīm, protams): “Māt, šī pasaule nav gatava manam šarmam.” Un zināt ko? Es joprojām tā domāju. Tāpēc es neuztraucos par šo fotosesiju – tā bija vienkārši vēl viena izdevība parādīt pasaulei, kā izskatās īsta aristokrāte.
Es pavērsu savu labāko profilu, jo zinu, ka mans snuķītis ir nevainojams no labās puses. Lai gan, ja godīgi, no kreisās arī. Īstenībā nav tāda leņķa, kurā es neizskatītos fantastiska, un tas ir fakts, nevis iedomība. Es nedaudz pārvietoju savas ķepas, lai veidotu ideālu pozu – ne pārāk uzkrītoši, bet tieši tik daudz, lai parādītu sava kažoka grāciju. Es pat atļāvos pacelt uzaci, kad tas fotografējošais cilvēks palūdza man paskatīties tieši kamerā. Viņš acīmredzot nesaprata, ka Amēlija nav suņa vārds – tas ir dzīvesveids.
Bet kad tas cilvēks ar kameru teica “smaidi”, es vienkārši pacēlu uzaci vēl augstāk. Smaidīšana ir priekš vienkāršiem suņiem, ne dāmām ar manu pedigri! Es varu izrādīt apmierinātību ar vieglu astes kustību – tas ir pietiekami daiļrunīgi tiem, kas prot novērtēt niansētu komunikāciju. Un, protams, fotografējamā materiāla kvalitāte bija tik laba, ka Linda nolēma to iemūžināt uz audekla un zīda lakatiņa.
Es neesmu pārsteigta, ka tagad mana seja rotā kaut kādu audeklu un lakatu. Būsim godīgi – tā ir vislabākā lieta, kas jebkad notikusi ar to lakatu! Es neesmu droša, vai man patīk, ka mani “valkā”, bet es saprotu – ja es būtu cilvēks, es arī gribētu nēsāt Amēliju līdzi. Mums varbūt vajadzētu izdot vēl kolekciju – varbūt Amēlijas bļodiņas vai Amēlijas gultiņas? Idejas ir bezgalīgas.
Tomēr es jūtos nedaudz aizvainota, ka Linda tagad izrāda manu attēlu visiem draugiem, bet ne mani. Es taču esmu daudz iespaidīgāka dzīvē! Mani spalvas toņi ir nesalīdzināmi niansētāki nekā jebkurā drukātā attēlā! Kā īsta dāma, es neiebilstu pret uzmanību, bet, ja vēlaties redzēt īstu skaistumu, es varu piedāvāt personīgas audiences. Maksa? Daži augstākās kvalitātes gardumi un pienācīga uzmanība manai spalvai. Ne katram ir privilēģija glāstīt Amēliju, bet es esmu žēlsirdīga valdniece.
Ar cieņu un nedaudz sniedzisku šarmu,
Amēlija fon Ķepainis, Pirmā no Sava Vārda, Dīvānu Karaliene un Elegances Nesēja
