Vinstona stāsts:
Stila ikona ar raksturu
Nopietnā balsī Hm, jā. Vinstons runā. Es uzskatu par savu pienākumu uzturēt zināmu līmeni savā izskatā. Tas prasa darbu – perfekti sakārtot katru melnbalto spalvu, rūpīgi izvēlēties guļvietu, kas nerada krokas manā kažokā, un, protams, regulāri pārbaudīt savu atspulgu peļķēs (ja vien tās nav dubļainas – Vinstons nekad nestaigā pa dubļiem, tas būtu zem mana goda). Es uzskatu, ka ikvienam sunim ir pienākums izskatīties pēc labākajām iespējām – galu galā, mēs reprezentējam veselu sugu.
Kad Edgars paziņoja, ka būs “fotosesija”, es uztvēru to kā profesionālu pienākumu. Es pavadīju visu iepriekšējo vakaru, sagatavojoties – atļāvu Edgaram izmazgāt manu kažoku ar to īpašo šampūnu (lai gan viņš varēja būt rūpīgāks ap ausīm), tad gulēju precīzi uz labās puses, lai no rīta nerastos nevēlami iespiesti mati. Es pat atteicos no savas iemīļotās naktsmasta
aktivitātes – grauzt Edgara čības, jo negribēju, ka man būtu uzpūties vaigu muskulis. Runa ir par profesionalitāti.
Ierodoties studijā, es nedaudz nicīgi nošņaucos – tie apgaismojuma risinājumi bija tik… amatierski. Apgaismojumam vajadzētu nākt no kreisās puses 45 grādu leņķī, lai izceltu manas sejas kontūras. Es mēģināju to paskaidrot ar nelielu un lēnu galvas kustību, bet neviens nesaprata. Kāds pārsteigums. Tomēr es nolēmu sadarboties – galu galā, pat Leonardo da Vinči nevarēja ietekmēt, kā Mona Liza tika apgaismota, bet rezultāts izrādījās visai pieņemams.
Nostājos tā, lai mans profils atgādinātu aristokrātisku angļu lordu (kas es, starp citu, arī esmu, vismaz savā prātā). Es pārliecinoši skatījos tālumā, it kā redzētu nākotni, kurā suņi un cilvēki ir līdztiesīgi, un abas sugas beidzot atzīst manas izcilības faktu. Fotosesijas laikā es nedaudz pārvietoju ausis – te vienu uz priekšu, te otru atpakaļ – tas rada interesantu dinamiku attēlā. Fotografs šķita ieinteresēts, bet es necentos izpatikt – es vienkārši eksistēju savā izcilībā.
Tagad mana seja ir uz kaut kāda auduma gabala, ko Edgars nēsā. Es nemaz neesmu pārsteigts. Galu galā, ja man būtu iespēja valkāt drēbes ar MANU attēlu, es arī to darītu. Edgars ir vienkārši cilvēks ar gaumi. Es esmu novērojis, ka viņš tagad iet uz darbu ar šo kreklu, un kolēģi viņam jautā: “Kas tas par burvīgu suni?” Es esmu gandarīts – tas norāda uz pareizu kosmiskā taisnīguma funkcionēšanu pasaulē. Protams, es neizrādu savu lepnumu – Vinstons nekad neizrāda pārmērīgas emocijas. Tā vietā es vienkārši pacilāti nopūšos un nolieku galvu mazliet augstāk uz spilvena.
Un tagad, ja jūs mani atvainotu, man jādodas gulēt uz mana dizainera spilvena – elegance prasa daudz enerģijas! Rīt ir jauna diena, jauna iespēja būt izcilam. Kā es vienmēr saku (klusībā, protams): “Dzīve ir īsa, bet stils ir mūžīgs.” Un Vinstons zina gan par dzīvi, gan par stilu.
Ar dziļāko cieņu,
Lords Vinstons Čērčils Buldogvič III, Galma Suņu Ordeņa nesējs, profesionāls sejas īpašnieks un pašpasludināts Stila ministrs
