Bruno stāsts:
No sētas sarga
līdz mākslas darbam
Vau-vau, sveiki! Bruno pie mikrofona!
Es esmu liels puisis ar vēl lielāku sirdi. Mana darba apraksts: gulēt ar vienu aci vaļā un riet uz visiem aizdomīgajiem krūmiem (un reizēm arī uz pavisam nekaitīgiem). Katrā ziņā, es savu teritoriju uzturu kārtībā – neviens nelūgts ciemiņš te neienāks, kamēr Bruno ir uz sardzē!
Iedomājieties manu pārsteigumu, kad saimnieks Mārtiņš pēkšņi sāka mani sukāt EKSTRA pamatīgi! “Kas notiek?” es domāju. “Vai būs veterinārārsts?!” Bet nē – mani aizveda uz vietu, kur kāds cilvēks ar melnu kastiņu teica “sēdi” un “skaties šeit” miljons reizes!
Man bija ĻOTI grūti neskatīties uz kaķi aiz loga, bet es centos izskatīties pēc “labā zēna”. Man pat nejauši sāka tecēt siekalas, bet, par laimi, to nepamanīja – tas būtu sabojājis manu “cēlo vērotāja” tēlu! Un, re, tagad mana purniņa bilde karājas pie sienas kā karalistē! Es katru dienu skatos uz to un domāju – “Vai tas tiešām esmu es?
Izskatās pēc daudz gudrāka suņa, nekā es jūtos, kad dzenos pakaļ savai astei…” Un vēl jocīgāk – Mārtiņš tagad staigā apkārt AR MANI uz krūtīm! Cilvēki taču ir dīvaini – viņiem ir īsts, foršs Bruno mājās, bet viņi vēl grib papildu Bruno uz drēbēm.
Nu, labi, ja tas dara Mārtiņu laimīgu, tad arī man patīk! Tagad visi uz ielas skatās uz mums ABIEM! Reizēm es uztraucos, ka krekla-Bruno izskatās nedaudz labāk par mani īstajiem dubļainajām ķepām un slapjo degunu, bet tad Mārtiņš mani paglāsta un es saprotu – neviens attēls nevar aizstāt īstu Bruno apskāvienu un slapju buču uz vaiga!
Ar cieņu,
Bruno – puse sargs, puse modele, pilnībā labais zēns
